ŷ������

Diezgan pliekans un paredzams stāsts par spīti daudzsološajam faktu materiālam. Droši vien tam vairāk atbilstu dokumentālā romăna forma. Tomēr ļoti izdevies ir eleganti un neslēpti ironiski apspēlēts paradokss - musulmaņu princese, kas, lielās mīlas vilināta, aizbēg no Zanzibāras, lai apprecētos ar savu rietumnieku sirdsāķīti, drīz vien konstatē, ka ir atteikusies ne vien no plīvura, bet arī no daudzām tiesībām un brīvībām, par kurām tālaika vācietes un citas eiropietes, kā izrādās, varēja tikai sapņot. Par to arī trejzvaigžņu cepumiņš autoram