ŷ������

Pirmo reizi "Pāvesti Joannu" lasīju šķiet pirms aptuveni 20 gadiem, kad tā bija nesen iznākusi un es vēl mācījos vidusskolā. Tā bija viena no retajām, ko patiešām atceros visu šo laiku un tāpēc nešaubīgi un priecīgi ķēros klāt iespējai pārlasīt.
Nezinu, vai grāmata atstātu tik lielu iespaidu uz mani tagad, kad pamatā ir daudz lielāks visa cita lasītā segums, bet vīlusies nebiju.
Tāds klasisks vēsturisks romāns, kā centrā ir versija par sievieti, kura (kā jau vēsta nosaukums) par spīti visam viduslaikos pamanījās izglītoties, kļūt ievērojama līdz tādam līmenim, ka tika ievēlēta par pāvestu.
Interesanti, ka grūto izvēļu centrā viņai bija vēl viena ne tik savam laikam tipiska lieta (bet, protams, daudz iespējamāka) kā mīlestība. Ja grāmata būtu rakstīta šodien, gan jau sižetā izvērstu arī aizdomu līniju par attiecībām ar bruņinieku Geroldu, jo liekas jocīgi, ka nevienam nekas neliekas aizdomīgi, kad vidē, kurā daudzi pārkāpj baznīcas likumus ar savām partnerēm, diviem neprasti tuviem vīriešiem neviens nepievērš uzmanību.